Intervija ar Rīgas Uzņēmēju biedrības biedru, SIA „Kāgo” dibinātāju Gunāru Kaukuli.

Kā Jūs izlēmāt pievērsties uzņēmējdarbībai?

Pēc izglītības esmu inženieris – celtnieks. Tad, kad pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti, es aizgāju projektēt. Tie bija tie laiki, kad Padomju savienība juka un bruka. Bija tāds kantoris „Lauku projekts”, kas atbildēja par kolhoziem un citām saimniecībām. Nostrādāju tur tikai aptuveni gadu, un sapratu, ka ilgāk es tur pastrādāt nevarēšu, jo studējot es pelnīju vairāk nekā strādājot. Studējot es paralēli biju rasētājs projektēšanas firmā, sargs, kurinātājs, gan arī kooperatīvā kopā ar kursa biedriem piestrādājām, remontējot dzīvokļus un birojus. Līdz ar to, students būdams, es varēju diezgan daudz atļauties. Bet, aizejot strādāt „lielajā dzīvē”, alga bija mazāka, man jau bija pirmais bērns, sieva nestrādāja, prasības tikai auga.

Es ar lielu azartu ķēros pie sava darba – projektēšanas – un iedoto darbu izdarīju pusotrā mēnesī. Uz to priekšnieks teica, ka šis darbs bija paredzēts pusgadam. Lielāku algu par ātrāk paveikto man nedeva, bet līdz nākamajam projektam uz darbu nenākt arī neļāva. Tad es sapratu, ka šāda sistēma man neder, aizgāju.

Pastrādāju arī valsts sektorā izglītības sistēmā kādu pusotru gadu, bet sapratu, ka tas nav man, jo, mainoties politiskajiem vadītājiem, visi uzstādījumi arī mainījās, nebija nekādas pēctecības un ilgtermiņa stratēģijas… Aizgāju strādāt privātajā sektorā, Latvijas – Vācijas kopuzņēmumā, kas nodarbojās ar Vācijas preču realizēšanu Latvijā. Viens no segmentiem bija grīdu segumi. Bet es tolaik tirgoju visu, arī kosmētiku, ķemmes, ūdens sildītājus, pārtiku… Pastrādāju tur kādus gadus divus – trīs. Tad sākās liels projekts – Latvijas Nacionālās operas ēka. Ar ģenerāluzņēmēju un arhitektiem jau bijām vienojušies, ka nodrošināsim viņiem grīdu segumus, viss jau bija uzprojektēts. Pašā pēdējā brīdī pirms līguma slēgšanas – un līgums bija ļoti liels – man tika paziņots, ka neviens no iesaistītajiem celtniekiem šo grīdu ieklāšanu neuzņemsies, jo viņiem ir bail -mūsu piedāvātās tehnoloģijas priekš tiem laikiem mums Latvijā bija jaunums-, līdz ar to līgums var tikt noslēgts tikai tad, ja mēs paši uzņemamies ieklāšanu.

Izstāstīju situāciju savam priekšniekam, kurš uz to atbildēja, ka viņš ir tikai pārdevējs un par to neatbildēs, bet es pats varot taisīt, kādu firmu vēlos, un klāt, ko vēlos. Un tieši tā arī izveidojās mans uzņēmums. Man naudas nebija, es aizņēmos pamatkapitāla nodrošināšanai, lai savu uzņēmumus vispār varētu dibināt. Tagad „Kāgo” rit divdesmit trešais gads. Dzīves gadījums!

Šādi gadījumi, iespējas mums tiek piespēlēti regulāri. Jautājums ir, vai mēs tās pamanām, esam gatavi riskēt un izkāpt no savas komforta zonas, lai tās īstenotu. Tagad lietas izdarīt ir grūtāk, jo tajos laikos es varēju uzsākt biznesu bez savas naudas, bet uz klientu, partneru naudas rēķina. Tagad tas būtu krietni grūtāk konkurences un tirgus situācijas dēļ. Pirmie partneri, kas man bija, bija trīs lielas rūpnīcas, kas savā starpā arī uzturēja kontaktus. Ar viņiem biju strādājis jau arī kā „darba ņēmējs”, bet, kad sāku ar viņiem sastrādāties kā „darba devējs”, viņi man uzticējās un iedeva materiālus uz „krīta”. Mūsdienās šādus „avansus” saņemt ir daudz grūtāk. Izdari, un tad samaksāsim. Tātad sākotnēji ir jāiegulda viss, kas Tev ir, un varbūt pat vēl vairāk. Un ne vienmēr beigās arī samaksā… Jo Latvijā ir tāda tendence, ka jebkurš līgums var tikt lauzts un neizpildīts. Tādu cilvēku un pat pašvaldību ir diezgan daudz. Mēs pat likumdošanas līmenī atbalstām nemaksātājus.

Jo vecāks es palieku, jo skeptiskāks… Diemžēl tās negatīvās pieredzes ir sakrājušās un atstājušas sajūtu, ka godīgums ne tikai neatmaksājas, bet var pat nākt par ļaunu. Un ar katru gadu prasības no valsts pret uzņēmējiem tikai aug.

Vai un kā laika gaitā ir mainījies Jūsu klients?

Mūsu klienti ir gan privātie, gan sabiedriskie objekti, bet mūsu sadarbības partneri pamatā nav mainījušies kopš uzņēmuma pirmsākumiem – arhitekti, dizaineri, celtnieki. Agrāk vairāk strādājām ar veikaliem, pēdējo gados mazāk, bet nu jau atkal ražotāji iesaka mēģināt attīstīt sadarbību ar veikaliem. Šo domu pašlaik arī apsveram. Bet pašlaik pie mums ir tendence nevērsties pie pārstāvjiem, izplatītājiem, bet doties uz lielveikaliem, kur pārsvarā ir mazāk kvalitatīva un lētāka produkcija.

No vienas puses klienti un arī mēs paši esam palikuši zinošāki un prasīgāki, bet manā jomā tas galvenais grābeklis nav mainījies un nemainīsies, kamēr celtnieki un pasūtītāji nesapratīs, ka ēkas uzbūvēšana prasa zināmu laiku tehnoloģisko procesu dēļ. Un to ēku nevar uzbūvēt divreiz ātrāk. Man ir ap 70% gadījumu, kur objektā, kad pienāk laiks klāt grīdu, klimatiskie un citi apstākļi objektā nav atbilstoši. Un lielākā daļa šo gadījumu beidzas ar to, ka ģenerāluzņēmējs uzņemas atbildību, ka grīda tiek ieklāta neatbilstoši Eiropas normatīviem. Un tas viss tādēļ, ka termiņi ir par īsu. Lētāk sanāk veikt korekcijas pēc objekta nodošanas nevis pagarināt nodošanas termiņus.

Bet ir arī labas tendences, kas biežāk raksturīgas mazajām firmām – celtnieki arvien vairāk sāk strādāt roku rokā ar arhitektiem. Tur gan ir arī mīnuss, ka lielās firmas mēdz arhitektam uzspiest izvēles, lai būtu nevis arhitekta redzējums, bet vienkāršāki un lētāki risinājumi. It kā arhitekts un celtnieks dara kopīgu lietu, bet tajā pat laikā katrs to „deķīti” velk uz savu pusi.

Kā Jūs raksturotu no sava skatu punkta šī brīža biznesa vidi Latvijā?

Latvijā, tulkojot krievu teicienu, tikai bailīgie maksā savus parādus. Katru gadu es atdodu no trim līdz septiņām firmām parādu piedziņai. Manuprāt, rīcība būtu diezgan vienkārša – ja uzņēmums noteiktā periodā savas saistības nav nokārtojis, tu vari datu bāzē vai iestādē šo informāciju iesniegt, un tā kļūst visiem pieejama. Tādā veidā šiem nemaksātājiem vairs nav iespējas līdzīgi rīkoties ar citiem uzņēmumiem un veidot parādu kā apzinātu sistēmu. Pēdējā laikā tendence ir, ka savus strādniekus, darbiniekus vairs tik bieži „neuzmet”, bet tās nebūšanas drīzāk ir starp uzņēmumiem, īpaši, ja runā par apakšuzņēmējiem, starpniek-uzņēmumiem. Tiek veidotas nevis divpakāpju, bet jau trīs un četru pakāpju shēmas, kur tie vidējie uzņēmumi ir tie, kuri nodarbojas ar „uzmešanu”. Pie tam sajūta ir, ka atbildīgās iestādes to visu zina, bet aizsargā lielos uzņēmumus… Tā nav tikai teorija, bet diemžēl tas ir izbaudīts dzīvē, kad, pat vēršoties policijā, parādus no lielajiem uzņēmumiem atgūt nav izdevies. Un tas ir pats trakākais – ja valstī nav tiesiskuma.

Bet ir arī daudz pozitīvā. Man ir ļoti liels gandarījums par savu un sava uzņēmuma darbu. Īpaši, ja ir runa par restaurāciju, piemēram, Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju. Ja pēc objekta nodošanas man neviens neko nesaka, tas nozīmē, ka savu darbu mēs esam izdarījuši ļoti labi un nav nekādu nepilnību. Pie mums pamana neizdošanos, bet izdošanos uzslavē retāk. Tā apziņa, ka ar savu darbu mēs veidojam nākotni, ir ļoti patīkami. Ir uztaisīti lieli, skaisti objekti – Latvijas nacionālā opera, Latvijas Bankas naudas krātuve, Gaiļezera slimnīcas operāciju bloki, Stradiņu slimnīca, Liepājas slimnīca. Reizēm, kad kādu ārzemnieku ved pa Latviju, gandrīz uz katra soļa sanāk teikt, ka tur esam strādājuši.

Celtnieki ir nākotnes cēlāji! Un es tam piekrītu.

Kur un kā Jūs smeļaties enerģiju un iedvesmu pēc darba?

Protams, tā ir ģimene, mājas, draugi. Arī vienkāršas lietas, kā galvas izvēdināšana. Es dejoju, tas noteikti palīdz. Ceļojumi ar ģimeni un draugiem. Arī izstādes, semināri, kas ir it kā darbam, bet tie ir iedvesmas mirkļi, tu esi ārpus ikdienas un smelies jaunas idejas.

Es uzskatu, ka jaunajiem uzņēmējiem viena no problēmām ir tā, ka šķiet, ka tūlīt varēs nopelnīt lielu, lielu naudu. Bet uzņēmums ir kā bērns – tas aug, bet aug arī vajadzības. No vienas puses biznesā katra diena ir atšķirīga, bet tajā pašā laikā sava veida rutīna pastāv – katru dienu ir jāstrādā. Ļoti reti var atļauties citādi. Šodien ir īpašs izņēmums – paņemšu pusi dienas brīvu, lai atzīmētu savu 30.kāzu jubileju!

Un rutīnas darbs arī ir tas, kas nes to rezultātu. Jaunajiem gribas visu laiku kaut ko jaunu, bet principā mēs katru rītu ceļamies, izpildām savus rituālus, nākam uz darbu, strādājam, vakarā dodamies mājās… Tā taču ir sava veida rutīna. Galvenais, lai šī rutīna tev nes gandarījumu. Jo, ja tev savs darbs un tā rutīna nepatīk, labāk tur neesi. Un nauda nav arguments.

Vai un kāpēc Jūs ieteiktu citiem uzņēmējiem pievienoties Rīgas uzņēmēju biedrībai?

Viens no iemesliem, kādēļ pievienoties – visiem uzņēmējiem parādās līdzīgas problēmas saistībā ar valsts struktūrām, darbiniekiem, klientiem, apjoma paaugstināšana un citām tēmām. Arī strādājot dažādās jomās, šie problēmjautājumi ir līdzīgi. Otrkārt savstarpējā komunikācija augstāku vai zemāku vadītāju līmenī ir vērtīga un noderīga. Trešā lieta, kas, cerams, ies plašumā, ir vēlme, ka ar mums rēķinās pašvaldības, valsts.

Jo situācija, kur galvenais uzdevums ir no uzņēmējiem piedzīt sodus, ir absurda. Pēdējo četru gadu griezumā ir daudz uzņēmumu, kas ir aizgājuši no Latvijas uz Igauniju vai Lietuvu. Tas raisa jautājumus. Latvija ar savu darbību izstumj savu naudu. Tāpēc mums ir vajadzīgas šādas apvienības, biedrības, lai ar lielāku spēku varētu vērsties pie lēmumu pieņēmējiem, parakstīt memorandus. Nedrīkst būt tā, ka mēs strādājam 24 stundas diennaktī 7 dienu režīmā ar pilnu atdevi, lai varētu uzturēt savu uzņēmumu, nomaksājot visus nodokļus, bet valsts tikai nāk un paģērē. Pretim arī gribas kaut ko saņemt.

Cīnīties kopīgi pret absurdām situācijām. Piemēram, Rīgā pensionāri ar sabiedrisko transportu var braukt bez maksas. Pensionēšanās vecums Latvijā ir 62- 65 gadi, Krievijā – 55 gadi. Rīgas satiksmes transportu Krievijas pensionāri bez maksas var izmantot jau no 55 gadu vecuma. Vai tas ir normāli?!

Tad, kad tu sāc dzīvot pārāk labi, jūties droši, aktivitātes uz āru paliek arvien mazāk. Iespējams, tādēļ Latvijā ir tik daudz sabiedrisko organizāciju…

Jūsu padoms, vēlējums jaunajiem uzņēmējiem vai tiem, kuri vēl prāto par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu!

Jaunajiem novēlu būt drosmīgiem, riskēt! Bez riska nekas nenotiek. Vēss aprēķins ir laba lieta, bet, filozofiski runājot, arī mīlestība ir sava veida risks, kur tev ir jāuzticas un jāļaujas. Drošajiem pieder pasaule! Nevis bezkaunīgajiem, bet drošajiem.

Man pašam pie šīm īpašībām vēl piemīt aunam raksturīgā „skriešana ar galvu sienā” jaunības gados. Bet to var transformēt arī sekojoši – ar gribasspēku var panākt daudz.

Vēl mans novēlējums, ko jaunieši bieži negrib saprast, ir, ka tā tava otra pusīte tevi ceļ un velk uz augšu. Bet jaunieši parasti velk garumā. Nav, ko vilkt garumā, jo jūs viens otru paceļat. Tā arī veidojas tie sasniegumi un panākumi!

Jūsu vēlējums Rīgai un Latvijai, sagaidot valsts simtgadi!

Kā Latvijas patriots es novēlu – mīliet viens otru, cieniet, un lai būtu pēc iespējas vairāk bērnu. Tad arī viss būs kārtībā! Viss pārējais ir no svara, bet tas nāk komplektā. Darbs un mīlestība var labi iet roku rokā!

Ar G. Kaukuli sarunājās A. Alksne