Intervija ar Uldi Alksni – RUB biedra SIA Jēkaba Aģentūra dibinātājs un valdes priekšsēdētājs.

Kā Jūs izlēmāt pievērsties uzņēmējdarbībai?

Iznāca tā, ka dzīve pati noveda pie tā, biogrāfija jau ir gara… Kad pabeidzu Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti, es septiņas sezonas strādāju bijušās Padomju Savienības tālajos Ziemeļaustrumos – Čukotkā un Jakutijā. Tas bija sākums. Pēc tam bija inženierģeoloģija Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā. 1991.gadā, kad Latvija ieguva neatkarību, dzīvē kaut kas bija jāmaina. Ģeoloģija man bija jau nedaudz apnikusi, un man darbu piedāvāja Latvijas Universitātes Tūristu klubā. Kādu laiku es tur biju, un tad ar dažiem domu biedriem izdomājām, ka jāuztaisa pašiem savs uzņēmums. Nodibinājām SIA „Impro ceļojumi”. Ar viņiem es biju kopā kādus septiņus gadus, bet pēc tam mēs vairs īsti nevarējām sadzīvot un 2001.gada rudenī šķīrāmies. Nākamais etaps bija pārejas posms, kurā gadu strādāju kopā ar itāļu uzņēmēju Ernesto Preatoni, kurš uzbūvēja tirdzniecības centru Domina. Viņš tajā laikā nodarbojās arī ar tūrismu, bija nodibinājis tūrisma uzņēmumu Igaunijā un pēc tam arī Latvijā – Domina Travel Latvija. Bet mēs ātri šķīrāmies, mums bija grūti sadzīvot. Un tad kaut kas bija jādara… Pieredze tūrismā bija pietiekami liela, un uztaisīju pats savu uzņēmumu – SIA Jēkaba Aģentūra.

Un kas ir Jēkabs, kurš slēpjas nosaukumā, ja nav noslēpums?

Viens punkts bija tāds, ka toreiz atradāmies Jēkaba kazarmās. Tas likās loģiski. Bet otrs – filozofiskais pamatojums – saistās ar hercogu Jēkabu, kurš principā organizēja pirmos ceļojumus no Latvijas uz Gambiju un Tobago (smejas). Arī pats abās šajās bijušajās kolonijās esmu pabijis, bet tas jau ir cits stāsts! Pēdējos gados mēs vairāk lietojam nosaukumu „Jēkaba ceļojumi”, bet SIA joprojām ir „Jēkaba aģentūra”.

Kopumā var teikt, ka dzīve tā ir salikusies. Un starp ģeoloģiju un tūrismu jau savu saistību arī var atrast…

Kāpēc tieši šī nozare un kas Jūs tajā saista?

Interesanti ir pa to pasauli klejot. Redzēt citādāku dabu, cilvēkus, un atgriezties mājās, saprotot, ka vislabāk ir tepat pie mums, Latvijā.

Pats savas tūrisma gaitas sāku ar kalnu tūrismu. Iespējas bija mazākas kā tagad, bet bijušās Padomju Savienības teritorijā kalnu ir pietiekami daudz – Kaukāzs, Tjanšans, Pamirs… Un tajā 1991.gadā principā hobijs pārvērtās par profesiju. Un šodien jau es neko citu vairs neprotu (smejas)! Bet pamazām jau es atdodu vadības grožus savas meitas, Ilzes Alksnes, rokās.

Vai un kā laika gaitā ir mainījies Jūsu klients?

Visu šo gadu laikā klients ir ļoti mainījies! Pats sākums bija tas laiks, kad sabruka dzelzs priekškars, kad atvērās pasaule. Sākumā bija autobusu tūres pa Eiropu. Toreiz svarīgi bija vispār kaut kur aizbraukt, pats braukšanas process, tikt laukā no bijušās Padomju Savienības teritorijas. Un cilvēkiem arī prasības bija minimālas – galvenais bija aizvest viņus kaut kur. Aizved uz Parīzi, iedod brīvo laiku četras stundas, un visi priecīgi. Pienāk vakars, iebrauc mežā, uzceļ teltis, pārguļ nakti, brauc tālāk. Nākamais etaps jau bija, ka teltis cēlām kempingos, vēlāk jau īrējām kempingu mājiņas, tad jau viesnīcu istabas. Pēc tam Eiropa jau palika par šauru, un sākām lidot ar lidmašīnām. Attiecīgi, ja sākumā tas bija par minimālu naudu un ar minimālām prasībām, šobrīd tas ir izaudzis, ka mēs vedam ceļojumos pa visu pasauli.

Lielākoties mūsu klients ir vidusmēra un virs vidusmēra Latvijas iedzīvotājs – gan inteliģences, gan ienākumu ziņā. Ļoti liels mūsu segments ir grupu ceļojumi. Bet mēs nevācam lielas grupas. Tas ir arī viens no mūsu lozungiem – ceļojumi mazās grupās. Tas nozīmē grupas līdz 20 cilvēkiem. Cilvēku skaits grupā nozīmē kvalitāti. Lielās grupās puse neko nedzird, neredz, izkāpt un iekāpt autobusā prasa ilgu laiku.

Visā pasaulē ir problēmas ar sieviešu tualetēm – tās vienmēr ir par maz. Un ir liela laika starpība, ja tās nepieciešams apmeklēt 10 vai 30 sievietēm. Kad paskatos uz lielajām grupām apskates objektos – mēs visu jau esam paspējuši apskatīt, izstaigāt, bet viņi vēl nav lāga savākušies.

Kopumā klients ir kļuvis prasīgāks gan pēc  apstākļiem, gan informācijas. Klientam vajag informāciju, Latvijas tūristi ir zinātkāri, tādēļ mēs pēc iespējas cenšamies ņemt vietējos gidus, kas zina ne tikai to, kas internetā atrodams.

Kā Jūs raksturotu no sava skatu punkta šī brīža biznesa vidi Latvijā?

Jāmaksā nodokļi (smejas)!

Ja sākumā praktiski bija tā, ka brauca kā pagadījās, tagad visam ir jāseko līdzi, arī likumdošanai, nodokļu politikai. Pret mūsu nozari valsts nodokļu politika ir pateicīga – nodokļus maksājam no tā, ko mēs nopelnām, nevis no visa apgrozījuma. Bet tāpat jau jāseko līdzi visam, piemēram, klientu iemaksātās naudas apdrošināšanai, kas ir obligāta prasība tūrisma nozarē. Kopumā var teikt, ka strādāt ir palicis grūtāk, jo birokrātiskie rāmji ir auguši. Bet nevaru teikt, ka mēs to izjūtam kā lielu slogu, jo kaut kā tai kārtībai valstī jau ir jārodas. Jādzīvo ir tā, kā ir. Kā es saku – esmu pārdzīvojis daudzas un dažādas valdības, un pie visām esam dzīvojuši; kādas būs nākamās, pie tādām arī pielāgosimies. Viss jau ir no paša cilvēka atkarīgs – vai un kā izdodas uzķert, kā būtu katrā situācijā jārīkojas.

Uzņēmējdarbībā ir tā kā tajā televīzijas spēlē – veiksme, intuīcija, prāts. Visi šie trīs aspekti ir būtiski. Vienu gadu konkrēts produkts, pakalpojums iet, nākamajā – nē. To prognozēt ir sarežģīti.

Piemēram, šogad ir Dziesmu un Deju svētku gads. Pagājušajā gadā pie šī gada plānošanas tam lielu uzmanību nepievērsām, bet tagad ir pilnīgi skaidrs, ka šie svētki ļoti ietekmē – jūnija, jūlija mēnešos šogad cilvēki ceļojumos brauc daudz mazāk kā pagājušajā gadā. Ļoti daudz cilvēku paši ir dalībnieki, un vēl vairāk ir dalībnieku radinieki, kuri nodrošina „aizmuguri”, pieskatot bērnus; tad ir cilvēki, kuriem izdevās iegādāties biļetes un dosies svētkus skatīties, un vēl tie, kuriem biļetes iegādāties neizdevās, bet kuri  skatīsies svētkus televīzijā, jo uzskata par savu pienākumu šī notikuma laikā kaut vai būt Latvijā. Ir tādi subjektīvi-objektīvi apstākļi, kas ietekmē un liek skatīties ļoti plaši, sekojot līdzi lokāliem, reģionāliem un globāliem notikumiem. Tāpat būtiski ir, kā iekrīt svētku brīvdienas. Piemēram, šogad Jāņus svinēsim tikai sestdien un svētdien, pagājušajā gadā bija trīs brīvas dienas un līdz ar to vairāk ceļojumu ārpus Latvijas šajos datumos. Cilvēki arvien vairāk cenšas izmantot šādas te brīvās dienas ap svētkiem. Piemēram, 1.maija un 4.maija brīvdienas parasti ir pilnas ar ceļojumiem.

Protams, jāseko līdzi arī tam, kas notiek pasaulē. Ir objektīvas un subjektīvas lietas. Objektīvie apstākļi ir, piemēram, karš Sīrijā. Pirms šī kara mums ļoti pieprasīts, interesants bija maršruts Jordānija – Sīrija – Libāna. Tagad jau septiņus gadus šis maršruts vairs nav iespējams un vēl ilgi nebūs.

Ļoti liela ietekme ir masu medijiem. Tūrismam tie nodara vairāk ļauna kā laba. Latvijas mediji daudz atkārto to, ko saka ASV mediji, tajā skaitā, piemēram, lai nebrauc uz Irānu, jo tur ir bīstami, terorisms. Mēs sakām tieši pretējo – Irāna ir viena no drošākajām valstīm ar ļoti labestīgiem, atvērtiem cilvēkiem. Tā ir persiešu nevis arābu zeme, un tā ir liela atšķirība.

Pašlaik mēs esam vieni no lielākajiem uzņēmumiem grupu ceļojumu segmentā. Mēs, protams, darām arī daudz ko citu – avio biļešu rezervācija, čarteru ceļojumi. Bet grupu ceļojumos mēs esam, es teiktu, otri lielākie aiz Impro Ceļojumiem. Redz, savulaik izveidoju pats sev konkurentu (smejas). Bet jebkurš noietais etaps ir skola nākotnei. Un konkurence galu galā ir laba lieta, kas ceļ kopējo kvalitāti. Tu palaid jaunu ideju, pēc laika redzi, ka konkurentiem arī parādās kaut kas līdzīgs. Bet, kamēr viņi špiko, mēs jau darbojamies tālāk. Tas stimulē neapstāties.

Kur un kā Jūs smeļaties enerģiju un iedvesmu pēc darba?

Ļoti vienkārši – skrienu orientēšanos. Skrienu ļoti cītīgi. Vasarā cenšos aizbraukt divus – trīs darba dienu vakarus, bet nedēļas nogalēs ir lielās sacensības Latvijas kausa ietvaros. Iepriekšējos divus gadus man ir izdevies noturēties savas vecumgrupas top 3. Mana vecuma grupa ir no 70 uz augšu, un tad es biju savā grupā jaunākais. Tagad jau grupā sāk nākt iekšā tie jaunieši, kuri ir trīs, četrus un tūlīt arī piecus gadus jaunāki, un tad jau kļūst sarežģītāk.

Kamēr var pakustēties, ir jākustas; lai varētu pakustēties, ir jākustas; lai varētu paskriet – ir jāskrien. Un lai varētu braukt ar grupām ceļojumos kā grupas vadītājam, ko es joprojām daru, – ir jāsaglabā fiziskā forma!

Varu teikt, ka esmu pabijis tuvu 90 pasaules valstīs. Ne tikai tūrismā, bet šur-tur arī, lai skrietu orientēšanos un piedalītos dažādos rogaininga čempionātos un kausos.

Vai Jūs ieteiktu citiem uzņēmējiem pievienoties Rīgas Uzņēmēju biedrībai?

Protams! Ar cilvēkiem vajag kontaktēties. Vajag kontaktēties ar citu nozaru, uzņēmumu pārstāvjiem. Kāpēc?! Viens ir tīri cilvēciski – jo tu vairāk iepazīsti citus cilvēkus, jo vairāk vari ne tikai dot, bet arī kaut ko ņemt. Bet otrs – ir tāds biznesa likums „pērc no tā, kurš pērk no tevis”. Barterattiecības ir laba sadarbības forma. Īpaši, ja biedrībā pārsvarā satiekas uzņēmumi, kas savā starpā nav tieši konkurenti, bet var kļūt par sadarbības partneriem.

Jūsu vēlējums Latvijai un Rīgai, sagaidot valsts simtgadi!

Ir viens interesants projekts, ko mēs, Jēkaba ceļojumi, gatavojam kā dāvanu Latvijai simtgadē. Ir tāds projekts 1836.lv, kura ietvaros tiek iets apkārt Latvijai pa robežlīniju. Šis projekts jūnijā beigsies – Latvija pa dažādiem etapiem būs apieta. Mēs esam vienojušies, ka mēs ar augusta mēnesi pārņemam stafeti.

Sāksim Latvijas simtgades gadā, un iesim stingri un secīgi apkārt pa Latvijas perimetru. Mēs iesim vienu reizi mēnesī, un šādā grafikā plānojam Latviju apiet nepilnos četros gados. Visi tiks laipni aicināti pievienoties, kolīdz tiks izziņota plašāka informācija (gaidāms – jūnijā)!

Personīgi es varu vēlēt, lai Latvijai iet arvien labāk nākamos 100 gadus un ilgāk! Bet Rīgai man personīgi gribas novēlēt, lai mums atkal ir latviešu izcelsmes Rīgas mērs. Bet ir tā, kā ir. Rīgas iedzīvotāju sastāvs ir tāds, kāds tas ir. Nē, neko diži sliktu jau viņš nav izdarījis, bet gribētos, lai tiek izdarīts vairāk laba. Bet tā ir cita tēma (smejas)!

Jūsu padoms, vēlējums jaunajiem uzņēmējiem vai tiem, kuri vēl prāto par savas uzņēmējdarbības uzsākšanu!

Atrast ideju! Un to attīstīt. Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, īpaši, jauniešu. Mums ir cilvēki ar ļoti labu izglītību. Var atrast, ko darīt. Veiksmi privātās uzņēmējdarbības uzsākšanā!

Ne vienmēr viss ir veiksmīgi, arī man ir bijuši neveiksmīgi projekti, kas ir bankrotējuši.

Galvenais – mācies no kļūdām un ej uz priekšu. Skola maksā, un katra neveiksme ir skola. Svarīgi ir nenobīties no kļūdas, bet saskatīt to kā izaicinājumu, pēc kura ir jāpieceļas un, iespējams, jāturpina ne visu no nulles, bet pat no mīnusa punkta. Bet domā, dari un viss izdosies!

Foto: titulattēls – Itālija 2017, tekstā – Peru 2018